Mūsu dvēseles ir kā zvani: citi lielāki, citi mazāki, parasti un pārsteidzošu piedzīvojumu izrotāti - un katram ir sava dziesma. Pieskaroties cilvēkam, mēs pieskaramies viņa zvanam. Bet vai zvanam, vai mēs paši skanam, kad mums pieskaras?
Zvani ir dažādi un ne visiem ir lemts mums pieskarties, melodiju tik daudz! Citiem tās liekas kā neievērojamas, citam nesaprotamas, bet kādam tās tomēr ir mīļas.
Es arī zvanu zvanus. Un atrodas skaistas dziesmas, pat brīnišķīgas.., bet ne vienmēr par mani. Svešos zvanus atstāju citiem, bet tuvos – iezvanu vēlreiz. Es atzvanu un priecājos par viņu skaisto dziesmu. Un viens jau tā ilgi nezvanīsi. Taču šiem zvaniem savu dziesmu nedziedu tik brīnišķīgi kā..
Arī Tev ir zvans jeb drīzāk - zvaniņš. Esmu dzirdējis Tavu dziesmu tik jauku! Tagad Tu viņu nedziedi, bet es jūtu, kā viņa Tevī skan. Arī man Tu pieskāries un mani iezvanīji, tad tur tālumā pie apvāršņa ieraudzīji ko citu. Un es atkal zvanu citus zvanus, bet gaidu, kad tieši Tu atkal pieskarsies..
