Rīts. Brīnišķīgās rudens krāsas mierīgi pieklusušas. Tālumā migla. Netālu snauduļoja bērzs, savus maigos zarus viegli nokāris, un dzeltējošās bērza lapas atturīgi spilgtas arī vēl dusēja. Jūtot bijību pret šo klusumu, to nokrāsas viegli ietinušās miglā snauda. Bet vai tālumā bija tāpat? Lūk, krūmi, savus rudos matus izlaiduši, virmo te sarkanīgi, te atkal rūsgani. Šūpu, šūpu! Tā neviens nemāk. Miera kaislība- vējš aizlaidies kaut kur tālu, atstādams miglas grīstēs netveramu nojausmu.
Viņš mīļi pasmaidīja. Zāle, likās, bija jau nomodā, tai patika šī vieglā rotaļa ar krāsām, kurā ikviens varēja izvēlēties sev piemērotās, līdz visiem gana. Saule tālu, un šīs ainavas greznība izpaudās pieticībā.
-Mans mīļais!- viņa maigi piekļāvās un to cieši apskāva, sniektdama skūpstus atvadām.
Kā avots dzidras pār zemi pārlaidās trīsas. Zem rīta vēja kājām iečaukstējās nokritušās lapas, un bērzs paraudzījās šajā dārgumā, ko vairs nepaņemt. Viņš, nesen no tām atvadījies, pacēlis zarus augstāk, lūkojās pasaules nepastāvībā. Nu, to pie šīs pasaules un dzīvības pavisam drīz nekas ieraugāms vairs nesaistīs, vien saknes, taču sirds jau klejoja kur citur. Kails būdams viņš likās daudz nepievilcīgāks un raupjāks. Nez kādēļ bija kļuvis vēss… Tas uzlūkoja savas lapas un viņu, kas, jo cieši to turēdama, raudzījās tā, it kā ko gaidot.
Gaisu šķēla pēkšņs putna kliedziens, un nogrima klusumā. Putns lidoja un, protams, neievēroja savu apbrīnotāju. Šis putns bija rudens vēstnesis, bet varbūt arī pavasara priekšnojauta. Bet varbūt putns vairs neatlidos, varbūt viņš ceļā mirs? Taču viņš bija brīvs. Brīvs!
- Lūk, kā viņš aizlido paceltu galvu!- sapņaini koks nolūkojās tālumā pazūdošajā cerībā.
- Un mani tu nemīli?- Tā trīsošiem plakstiem jautāja.
Ko viņš varēja pateikt? Viņam pietrūka šī putna sirds vēdas.
Viņš mīļi pasmaidīja. Zāle, likās, bija jau nomodā, tai patika šī vieglā rotaļa ar krāsām, kurā ikviens varēja izvēlēties sev piemērotās, līdz visiem gana. Saule tālu, un šīs ainavas greznība izpaudās pieticībā.
Viņu iejūsmoja vieglās noskaņas. Basām kājām rasā tā steidzās, lai paspētu apmīļot šo koku, kas, savā zeltainumā jau puskails būdams, zālei čukstēja pasakainus vārdus. Zaļā dzīvībiņa tās spārnos viegli trīsēja, aicinādama pacelties un aizlidot.
-Mans mīļais!- viņa maigi piekļāvās un to cieši apskāva, sniektdama skūpstus atvadām.
Kā avots dzidras pār zemi pārlaidās trīsas. Zem rīta vēja kājām iečaukstējās nokritušās lapas, un bērzs paraudzījās šajā dārgumā, ko vairs nepaņemt. Viņš, nesen no tām atvadījies, pacēlis zarus augstāk, lūkojās pasaules nepastāvībā. Nu, to pie šīs pasaules un dzīvības pavisam drīz nekas ieraugāms vairs nesaistīs, vien saknes, taču sirds jau klejoja kur citur. Kails būdams viņš likās daudz nepievilcīgāks un raupjāks. Nez kādēļ bija kļuvis vēss… Tas uzlūkoja savas lapas un viņu, kas, jo cieši to turēdama, raudzījās tā, it kā ko gaidot.
- Tālumā putns, ko tev nenoķert,- viņš rādīja ar saviem puskailajiem zariem.
Vēss! Saulei austot, tai uzsedzis ēnas lakatu, bērzs rīta vēja vēsmā nopūtās.
Tieši tādu daba to mīlēja- stumbra tāss bija apsarmojusi vēsa, bet gadskārtās vēl joprojām ritēja degsme augt un dzīvot.
Gaisu šķēla pēkšņs putna kliedziens, un nogrima klusumā. Putns lidoja un, protams, neievēroja savu apbrīnotāju. Šis putns bija rudens vēstnesis, bet varbūt arī pavasara priekšnojauta. Bet varbūt putns vairs neatlidos, varbūt viņš ceļā mirs? Taču viņš bija brīvs. Brīvs!
- Lūk, kā viņš aizlido paceltu galvu!- sapņaini koks nolūkojās tālumā pazūdošajā cerībā.
- Un mani tu nemīli?- Tā trīsošiem plakstiem jautāja.
Ko viņš varēja pateikt? Viņam pietrūka šī putna sirds vēdas.
Pāri laukam nāca kāds vīrs, lietišķu sejas izteiksmi pie sevis kaut ko dungojot, ar kūju piesita pie bērza stumbra un noteica:
- He! Pavasarī būs jānožāģē. Tāpat nav nekāda labuma.
/ Dziesminieki Latvijā - esejas;
latviešu folkmūzikas bardi;
dziesminieks Uldis Altens /
latviešu folkmūzikas bardi;
dziesminieks Uldis Altens /
