Dziesminieks mežā sacer pasakas. Pasaka par taureni Drudzi.

Netālu no šīs takas, pa kuru mēs ejam, dzīvo skudra Tonika. Viņas māja būvēta no skujām, maziem koku zariņiem un citiem čužiem. Sakrauti kaudzē, tie veido simtiem eju un istabu.

 Dziesminieks mežā sacer pasakas. Skudra Tonika. Foto: autora arhīvs
Dziesminieks mežā sacer pasakas.
Skudra Tonika. Foto: autora arhīvs
No rīta pamostoties un ieraugot puķi, Tonika gaida saules lēktu un vēro, kā zieds atveras. Tad viņa iedzer tēju, ko rasas lāsē saules siltums izvelk no zāles stiebra, un dodas rotaļās, jo ir vēl maza. Tonei patīk vērot mežu un visu, kas tajā notiek. Sadzirdējusi putnu balsis, tā vēlas uzzināt, kas tik skaisti dzied. Taču pirms tos atrod, tie nereti ir jau aizlidojuši. Reiz skudra Tonika bija uzrāpusies līdz pat dzenim kokā un ilgi vēroja, kā tas klauvē, pie stumbra kaut ko meklēdams.


Tomēr visvairāk uz pasaules Toniku interesēja taureņi.
Viņa skrēja tiem līdzi un vēlējās redzēt, kur tie aizlido. Brīnišķīgākais bija brīdis, kad taurenis pēkšņi pazuda. Tā bija kā rotaļa. Viņa ilgi vēroja, sekoja un centās nepazaudēt ieraudzīto taureni, bet mirklis, un tā vairs acu priekšā nebija. Nekad nevarēja paredzēt, kurā brīdī šī burvība notiks. Un taureņa izzušana tad arī bija tas neaprakstāmais pārdzīvojums, pēc kura tik ļoti tiecās skudra Tone.

Kādu dienu netālu no takas, pa kuru mēs ejam, skudra Tone ieraudzīja zirnekli, kurš no vienas smilgas uz otru pina savu tīklu. Tas izskatījās tik vilinoši, ka viņa apstājās un sāka to vērot. Zirneklis meta cilpu pie cilpas, pavedienu pie pavediena, un tā visa rezultātā veidojās smalks mākslas darbs. To varētu vērot stundām ilgi - nodomāja skudra Tone.

 Dziesminieks mežā sacer pasakas. Taurenis Drudzis. Foto: autora arhīvs
Dziesminieks mežā sacer pasakas.
Taurenis Drudzis. Foto: autora arhīvs
Taureni, kurš laidelējās tepat netālu, skudra Tone ieraudzīja tikai tad, kad zirneklis, pabeidzis tīklu aust, pieticīgi nolīda savā slēptuvē - viņa mākslas darbs bija pabeigts. Tone atkal aizrāvās ar iemīļoto rotaļu, vērojot, kā taurenis met cilpas un neredzamus ceļus. Viņa kā parasti centās izsekot taureņa ceļam, lai to nepazaudētu, bet tai pat laikā ilgojās pēc tā mirkļa, kad taurenis izgaisīs.

Un notika neticamais - mirklis, ko gaidīja skudra Tone, pārvērtās par mūžību. Taurenis ieķērās zirnekļa uzaustajā tīklā un sagūstīts lēnām zaudēja spēkus pretoties. Likās, Tonei vajadzētu būt laimīgai - tā ieraudzīja notvertu taureni! Te viņš bija un nekur vairs nevarēja aizlidot. Tomēr ilgi meklētā gandarījuma vietā skudru Toniku pārņēma izmisums. Likās, viņā pašā mirst visas iepriekš redzētās taureņdejas, visi iepriekš pārdzīvotie taureņu pazušanas mirkļi. Viņa metās pie smilgas, uzrāpās tajā un sāka plēst zirnekļa tīkla pavedienus, šo uzausto mākslas darbu. Viņa rāva diegu pa diegam, lai tikai taurenis nokļūtu brīvībā. Un tā arī notika - Tone atbrīvoja taureni, viņš aizlaidās, bet zirneklis no jauna saauda pavedienu pie pavediena, cilpu pie cilpas. Tikai skudra Tone nekad vairs nevēlējās redzēt sagūstītus taureņus.

Vai Tu jūti reizēm taureņus vēderā? Kad tie dejo, tie tur ir brīvībā!

Balso par kultūru, kura tiešajiem tās nesējiem - izpildītājmāksliniekiem kā minimums nosegtu izdevumus un radītu augsni to ienākumiem: ieskaties »